Naktī Kannu pludmalē satikām francūžus, ar kuriem kopā gājām peldēties un dzērām šampanieti. Vēlāk viņi mūs aizveda uz krogu, kur dejojam satikām vairākus ļoti interesantus cilvēkus, to skaitā arī kādu latvieti, kas aprecējusies ar ārzemnieku un nu jau ilgu laiku abi kopā ceļo un dzīvo dažādās pasaules valstīs 

Romā vienas dienas laikā divreiz gājām pakaļ labākajam tiramisu, ko jebkad bijām ēdušas, naktī iemaldījamies bārā, kur strādāja lietuviešu meitene. Pēc garām sarunām viņa mūs iepazīstināja ar saviem vietējiem draugiem. Kamēr pavadījām laiku ar viņiem, mums pievienojās arī trīs meitenes no Dānijas un puisis no Krievijas, visi kopā devāmies uz house party. Viens no vietējiem ar rolleri mūs izvizināja pa tukšajām Romas ielām un parādīja Kolizeju no tikai vietējiem zināma apskates punkta.

- Nikola Ozola

FISOM brauciens noteikti ir viens no maniem spilgtākajiem piedzīvojumiem līdz šim! Ir diezgan grūti izvēlēties vienu mīļāko notikumu, jo katra aplmeklētā pilsētā atstāja savu šarmu un stāstu. Tā neaprakstāma sajūtu kad Kannās kļūst tumš un visur iededzās gaismiņas, parādot pilsētu no citas puses, izdejoties no visas sirds ar ielas dejotājiem, kamēr apkārt ir milzīgs cilvēku pūlis. Ko tādu grūti iedomāties te pat Latvijā. Pie pirmās izdevības noteikti došos vēl viena FISOM braucienā, tas ir tā vērts!

- Paula Podniece 

Es pati neticēju, ka braukšu uz Ameriku, jo tas vienmēr ir bijis mans lielākais sapnis. Vēl nedēļu pirms braukšanas es pazaudēju savu pasi, kuru atradu tikai dienu pirms braukšanas. Nevienu brīdi neticēju, ka esmu tur. Visvairāk man atmiņā palicis brīdis, kad ar autobusu iebraucām Ņujorkā, jo tieši tad man austiņās sāka skanēt viena no manām mīļākajām dziesmām par Ņujorkas pilsētas dzīvi “ Empire State Of Mind” - tas bija tiešām brīnumaini.

– Annija Pūre

Zini, kā ir būt 19 gadus vecam cilvēkbērnam, kam nekad nav bijušas tādas īstas, kārtīgas mājas un kas nekur nav juties piederīgs? Es ceru, kad Tu nezini, bet varbūt vari iedomāties. Kad es 2019. gada 25. decembrī agri no rīta liku zobu birsti somā un aizslēdzu dzīvokļa durvis, man nebija ne mazākās nojausmas par to, kā pavadīšu savas turpmākās 2 nedēļas. Biju pārbijusies stīva ne tikai par gulēšanu autobusā mazmazītiņā kamoliņā (kontekstam – esmu 1,85 m gara ar viegli pārskatāmām ribām un mugurkaula skriemeļiem), bet arī par kaudzi jaunu cilvēku apkārt. Esmu introverts, nemīlu pūļus un parsti pieturos pie saviem draugiem. Es nekad nebiju devusies ārpus valsts ar autobusu, nekad nebiju ceļojusi viena un nesapratu, kā tas ir, kad pilsētā ir dota labākajā gadījumā viena diena. Un kur es vispār iešu dušā? FISOM mainīja šo visu. 

Pašas pirmās dienas laikā es ieguvu savu bariņu, cilvēkus, ar kuriem kopīgu valodu atradu mazāk nekā pusstundas laikā. Dažnedažādas iepazīšanās spēles, mūzika un mājās ceptie mafini, šokolāde un cepumi. Smiekli, daudz smieklu pa visu autbusa priekšgalu. Viena baile izsvītrota, pārvarēta. Turpmākajās dienās es sapratu, kā vislabāk saplāot laiku pilsētā, izskrējām cauri Parīzei, pilnu vēderu pankūkām uzjozām augšā Monmartrā, ēdām aukstas tortiljas uz Luvras sliekšņa un paciemojāmies pie Amēlijas kafejnīcā. Pilnīgs pretstats plānotai produktivitātei bija Gibraltārs, pavadījām trešdaļu dienas kāpjot augšā kalnā, otru trešdaļu mērkaķojoties ar ... mērkaķiem un beigās izbaudījām gaismiņu bagāto skatu, saulrietu jūrā un ieslīpo mēness radziņu visam pāri. Gibraltārs pabaroja dvēselīti. Kad kaiju kliedzieni sajaucas ar mērkaķu balsīm, tam, kur ziemeļi un kur dienvidi, vairs nav nozīmes. Es esmu šeit. Es esmu mājās. Vēl viena baile pārvarēta. Mājas atrastas ne tikai autobusā, kur katru vakaru sagaidīja siltas vakariņas, bet arī tūkstošiem kilometru prom no savas dzīvesvietas, pa ceļam uz citu kontinentu. 

Pēdējai bailei tiku pāri Marokā, tieši Kasablankā (kontekstam – neesmu gluži balts cilvēkbērns, asiņu mikslis, kas klaji atspoguļojas gan sejas vaibstos, gan melnajos matos un ādas krāsā, piens ar kafiu). Brīžos,kad nedaudz noklīdu no savas grupiņas, iejuku vietējo cilvēku straumē kā zivs ūdenī. Kaulējos ar vietējiem Fesā uz nebēdu, smējos līdz asarām un jutos piederīga. Uz mani neviens pat neatskatījās, ja nu vienīgi pacēla uzaci jautājumā, kāpēc neprotu arābu vai vismaz franču valodu. FISOM deva jaunus puzles gabaliņus. 

Parādīja, ka mājas var būt arī citur pasaulē. Ka ceļot var visdažādākajos veidos, un pārvarēt savas bailes. Ka var justies esam īstajā vietā svešā zemē, svešā kontinentā, kur absolūti neko nezinu. Ka var kopīgu valodu rast ar svešiniekiem, un ka svešinieki ātri var kļūt par draugiem, it īpaši ja kopīgi tiek piedzīvots tik daudz tik īsā laika posmā. 

Tas ir kaut kas īpašs, kas dzīves laikā kaut vienreiz jāpiedzīvo ikkatram, bez izņēmuma. Un jo ātrāk sapratīsi, ka matus var izmagāt arī uz kuģa starp Eiropu un Āfriku, un pieņemsi ikrīta nedaudz stīvo sprandu, jo ātrāk būsi gatavs redzēt visu labo, visu neparasto, īpašo un neatkārtojamo, ko FISOM sniedz. 

​

- Anna Bakuradze